Katru gadu Eiropas Parlaments un Padome pieņem ES gada budžetu kā daļu no ilgāka termiņa budžeta, par kuru panākta vienošanās uz septiņiem gadiem (ES ilgtermiņa budžetu sauc par “daudzgadu finanšu shēmu” jeb “DFS”). Pašreizējā DFS, kas aptver 2021.–2027. gada periodu, kopā ir vairāk nekā 1200 miljardi EUR, un tas ir mazāk nekā 2 % no ES dalībvalstu publiskajiem izdevumiem.

Papildus ES standarta ilgtermiņa budžetam maksājumi tiek veikti arī no Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM), kas ir vienreizējs pagaidu finanšu instruments (NextGenerationEU), kurš izveidots, lai veicinātu atveseļošanu un reformas pēc pandēmijas. Laikposmā no 2021. gada līdz 2026. gadam dalībvalstīm būs pieejams finansiālais atbalsts gandrīz 600 miljardu EUR apmērā.

Pašreizējās DFS ietvaros lielāko daļu ES budžeta (aptuveni 45 %) finansē no summām, ko dalībvalstis iemaksā proporcionāli savam nacionālajam kopienākumam. Vēl citi ieņēmumu avoti ir iemaksas, kuru pamatā ir dalībvalstu iekasētais pievienotās vērtības nodoklis (aptuveni 10 %), muitas nodokļi (aptuveni 10 %) un izlietotā plastmasas iepakojuma daudzums (aptuveni 3 %). Ievērojamu daļu ES ieņēmumu (aptuveni 18 %) veido arī summas, kas aizņemtas, lai finansētu atbalstu dalībvalstīm NGEU ietvaros.

ES līdzekļus izmaksā saņēmējiem kā vienreizējus vai ikgadējus maksājumus vai kā vairākus maksājumus atbilstoši daudzgadu izdevumu shēmām. Lielākā daļa Eiropas Savienības DFS budžeta pašlaik tiek atvēlēta šādām jomām:

• “dabas resursi un vide” (aptuveni 34 %): ietver ES rīcību klimata jomā un kopējo lauksaimniecības politiku;
• “kohēzija, noturība un vērtības” (aptuveni 30 %): ietver investīcijas reģionālajā izaugsmē un transportā;
• “vienotais tirgus, inovācija un digitālā joma” (aptuveni 14 %): ietver atbalstu pētniecībai un izstrādei dažādās nozarēs un programmu “Apvārsnis Eiropa”;
• “kaimiņattiecības un pasaule” (aptuveni 10 %) jeb “globālā Eiropa”: galvenokārt ietver ES ārējo darbību un starptautisko attīstības sadarbību.

Katru gadu mēs revidējam ES gada pārskatus un tiem pakārtotos ieņēmumu un izdevumu darījumus. Mēs vērtējam, vai:

• pārskati ir ticami,
• ES ieņēmumi ir iekasēti,
• maksājumi ir veikti atbilstoši noteikumiem.

Par katru jomu sniedzam skaidri definētu atzinumu: “atzinumu bez iebildēm”, “atzinumu ar iebildēm” vai “negatīvu atzinumu”. Jāatzīmē, ka attiecībā uz izdevumiem mēs sniedzam divus atsevišķus atzinumus: vienu par ES standarta budžetu un otru par pagaidu Atveseļošanas un noturības mehānismu (ANM), kas ir ES pēcpandēmijas atveseļošanas paketes NextGenerationEU (NGEU) galvenais pīlārs.

Attiecīgās pārbaudes ir pamats mūsu ticamības deklarācijai, ko saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu mums ir pienākums sniegt Eiropas Parlamentam un Padomei.

“Atzinums bez iebildēm” nozīmē, ka skaitliskie dati sniedz skaidru un patiesu priekšstatu un ir ievēroti finanšu ziņošanas un finanšu pārvaldības noteikumi. Pakārtotie darījumi visos būtiskajos aspektos ir likumīgi un pareizi.

“Atzinums ar iebildēm” nozīmē, ka revidenti nevar sniegt atzinumu “bez iebildēm”, bet viņu konstatētās problēmas attiecas tikai uz konkrētām jomām.

“Negatīvs” atzinums nozīmē, ka problēmas ir plaši izplatītas.

Šis skaitlis, ko izsakām procentos, ir mūsu aplēse par to naudas daļu, kuru nebūtu vajadzējis izmaksāt no ES budžeta, jo tā nav izlietota saskaņā ar ES noteikumiem vai konkrētiem valsts noteikumiem.

Tipiskas kļūdas ir maksājumi neattiecināmiem saņēmējiem vai projektiem vai maksājumi par iepirktiem pakalpojumiem, precēm vai investīcijām, kam nav pareizi piemēroti publiskā iepirkuma noteikumi.

Revīzijas terminoloģijā būtisks kļūdu līmenis ir tas līmenis, virs kura kļūdu ietekmi uzskata par būtisku. Tas var ietekmēt revīzijas ziņojuma adresātu lēmumu pieņemšanu. Gan ERP, gan Eiropas Komisija būtiskuma noteikšanai piemēro 2 % slieksni.

Nē. Tā nebūtu pareizi teikt, jo starp “kļūdu” un “izšķērdēšanu” ir liela atšķirība.

Veicot ES budžeta izdevumu pārbaudes, mēs skatām, vai ES nauda ir izlietota atbilstoši noteikumiem, vai deklarētās izmaksas ir aprēķinātas pareizi un vai jau no sākuma ir ievēroti attiecināmības nosacījumi. Ja vismaz viena no šīm prasībām nav ievērota, mēs to saucam par “kļūdu”. To atspoguļo mūsu aplēstais kļūdu īpatsvars.

Lai gan kļūdas konstatējam maksājumos, kas veikti projektiem vai saņēmējiem, kuri neatbilst attiecināmības nosacījumiem (piemēram, publiskā iepirkuma kļūdas), šie projekti vai saņēmēji tomēr var nodrošināt paredzētos ieguvumus, tāpēc līdzekļus nevar uzskatīt par izšķērdētiem.

Un, protams, var būt arī otrādi: izdevumi var būt likumīgi un pareizi, bet izšķērdīgi. Viens piemērs, par kuru esam ziņojuši, ir ostu infrastruktūra, kas bija uzbūvēta, pienācīgi neņemot vērā prognozēto kravu apjomu.

Lielākajā daļā gadījumu mums šādu liecību nav. Krāpšana pēc definīcijas ir tīša maldināšana nolūkā gūt priekšrocības. Lai gan ar standarta revīzijas procedūrām var būt grūti atklāt krāpšanu, mūsu veikto pārbaužu gaitā katru gadu atklājas vairāki gadījumi, kuros ir aizdomas par krāpšanu.

Lai gan ERP nav specifisku pilnvaru izmeklēt gadījumus, kad ir aizdomas par krāpšanu, kura apdraud ES finanšu intereses, mēs palīdzam apkarot ES budžetam kaitējošu krāpšanu, ziņojot par aizdomām par krāpšanu Eiropas Savienības Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un/vai Eiropas Prokuratūrai (EPPO).

Mūsu uzdevums ir sagatavot ticamības deklarāciju par ES pārskatu ticamību un tiem pakārtoto darījumu likumību un pareizību. Mēs pārbaudām ES budžetu un to, kā Eiropas Komisija to pārvalda kopā ar dalībvalstīm. Tātad mūsu revīzijas mērķis nav noteikt kļūdu īpatsvaru atsevišķām dalībvalstīm, jo tam būtu vajadzīgi ievērojami papildu resursi. Tas ir Eiropas Komisijas – par ES budžeta pārvaldību atbildīgās iestādes – uzdevums sniegt detalizētu informāciju par atsevišķām valstīm savos gada darbības pārskatos.

Taču reizēm mēs pieminam konkrētas dalībvalstis, līdzekļu saņēmējus vai reģionus, kad savā gada pārskatā sniedzam ilustratīvus piemērus. Tāpat sniedzam vairākus ģeogrāfiskus ieskatus saistībā ar darījumu pārbaudēm izdevumu jomās “kohēzija” un “dabas resursi”, kā arī saistībā ar ANM izdevumiem. Šie piemēri var liecināt par katrā dalībvalstī revidēto darījumu skaitu un to darījumu skaitu, kuros ir skaitļos izteiktas kļūdas. Tomēr šos skaitļus nevajadzētu uzskatīt par norādi uz kļūdu līmeni kādā konkrētā dalībvalstī.